Vai suņu pastaigu laukumi ir laba ideja?Šis jautājums man tiek uzdots bieži. Ņemot vērā, ka pie manis regulāri nonāk suņi ar negatīvu pieredzi no šiem laukumiem – bailes, traumas, agresijas izpausmes – es varu droši teikt: jā, šī ir aktuāla tēma, par ko vērts parunāt.No vienas puses, ideja par suņu pastaigu laukumiem ir lieliska – tā ir legāla vieta, kur suns var brīvi skriet, spēlēties, izošņāties un komunicēt bez pavadas. Bet... vai viss tiešām ir tik skaisti?
Galvenās tēmas
Ne visi suņi grib spēlēties
Pirmais, kas jāsaprot – ne visi suņi vēlas kontaktēties ar citiem suņiem. Un tas ir pilnīgi normāli. Tāpat kā cilvēkiem – ir sabiedriski cilvēki, bet ir arī tādi, kuri dod priekšroku mieram un vientulībai. Līdzīgi ir ar suņiem.Otrkārt, ne visi suņi grib spēlēties ar jebkuru citu suni. Mums nav jāmeklē loģisks izskaidrojums – ja nepatīk, tad nepatīk. Bet nepatika nav tas pats, kas agresija. Suns var mēģināt izvairīties, bet, ja viņam nav kur atkāpties, viņš var kļūt aizsargājošs un izrādīt agresiju.
Problēma: mazie laukumi un suņu bari
Viena no lielākajām problēmām – suņu pastaigu laukumi (īpaši Rīgā) ir pārāk mazi. Ja laukums ir pilns, un kādam sunim kompānija nepatīk, viņam nav kur atkāpties. Tas rada stresu un spriedzi. Ja suns nevar aiziet, viņš stāv saspringts, cenšas izlikties nemanāms, un galu galā – aizstāvas. Un te arī sākas konflikti.Teorētiski no šīm situācijām varētu izvairīties, ja saimnieki pazītu savus suņus un sekotu viņu signāliem. Diemžēl praksē saimnieki bieži runā savā starpā un ignorē, kas notiek ar suņiem. Rezultātā dzirdam slaveno frāzi: "Nu, viņi tiks galā paši."Bet kā tas izskatās "tikt galā"? Suns ir spiests aizstāvēties un iemācās, ka agresija ir veids, kā atrisināt problēmas. Un tā rodas uzvedības problēmas.
Pastaigu laukums nedrīkst būt “izdzīvošanas skola”
Suņu rotaļām jābūt vieglām un draudzīgām. Ja suns katru reizi nonāk stresa situācijā, viņš neiemācās komunicēt – viņš mācās aizstāvēties. Ja tas notiek regulāri, problēmas garantētas.Vēl viena izplatīta parādība: suņi sākumā spēlējas, bet tad nogurst un vairs nevēlas kontaktu. Tajā brīdī pievienojas jauns suns, kurš ir pilns enerģijas, un sākas viss no jauna. Nogurušie suņi kļūst aizkaitināmi, un rodas spriedze. Tā notiek atkal un atkal, jo lielākā daļa saimnieku uzskata – “mēs ejam uz laukumu uz stundu, un tad uzreiz mājās.”Suns, kurš jau ir uzvilcies, tiek iemests šajā burzmā kā raķete. Tad vēl sākas cīņas par rotaļlietām, kārumiem vai saimnieka uzmanību... Ideāla recepte konfliktam.
Vai tas nozīmē, ka laukumi ir slikti?
Nē. Es nesaku, ka suņu pastaigu laukumi ir slikti. Bet es pats ar saviem suņiem uz tiem neeju – šie riski man šķiet pārāk lieli. Ir daži izņēmumi – piemēram, Eksporta ielā ir laukums, kurš ir pietiekami plašs, lai suņi varētu izvairīties no nevēlamas komunikācijas.Tomēr problēmas nav tikai izmērā. Otrs faktors – saimnieku izglītības trūkums. Ja saimnieks uzskata, ka viņa suns drīkst visu un ignorē citus, tur arī veidojas konflikts.
Ko darīt, ja tomēr ejat uz laukumu?
Ja jūs tomēr nolemjat izmantot pastaigu laukumu, šeit daži ieteikumi:
- Rotaļām jābūt draudzīgām. Nekādas izdzīvošanas skolas.
- Spēlējas suņi ar līdzīgu svaru un temperamentu. Newfoundlands un čivava, vai vižla un lēns suns – nav laba kombinācija.
- Vērojiet savu suni. Kad viņš nogurst, ejiet prom. Neatstājiet viņu vidē, kur viņš kļūst nervozs vai aizkaitināts.
- Pirms ieiet laukumā – novērtējiet situāciju. Kādi suņi tur ir? Kāda ir atmosfēra? Vai viņi ir saderīgi ar jūsu suni?
Un vēl...
Mani suņi – Bita un Obis – ir labs piemērs. Bita nekad nav bijis sabiedrisks. Obim gan patīk spēlēties, bet es zinu, ka ar ļoti aktīviem suņiem viņam nesaskanēs. Tāpēc es viņu nevedu uz bariem. Mēs ejam uz mežu, spēlējamies divatā. Un tas ir pilnīgi pietiekami. Komunikācija starp suņiem ir svarīga, bet tā nedrīkst aizstāt jūsu attiecības ar savu suni. Jums ar viņu ir jāspēlējas pašiem. Viņu nevar “iemest barā” un cerēt, ka viss notiks pats no sevis.
